Depresija org forum

Dating > Depresija org forum

Click here: ※ Depresija org forum ※ ♥ Depresija org forum

Takodje, raspitaj se malo o genetici svojih roditelja, postoje studije koje pokazuju da se bipolarni poremecaj moze naslediti. Preden pa se ti testi začnejo uporabljati v kliniki, bo potrebno še veliko več raziskav.

Cochraneov pregled iz leta 2014 je ugotovil, da rezultati raziskav ne zadoščajo za jasen odgovor glede razlik v učinkovitosti psihološke proti medicinski terapiji pri otrocih. Da li je to reaktivna depresija-ona koja je usledila nakon nekog tragicnog dogadjaja? Ļoti apsveicami, ka vēl kāds cilvēks cenšas izglītot tautu par depresiju. Pat lietas vai aktivitàtes, kas normàlà situàcijà mani darîtu laimîgu, bija vienaldzîgas.. Izrazite vrednosti so bile povezane z bolniki z nastopom bolezni v visoki starosti, vodile so do razvoja teorije. Tas ļoti palīdz apzināties, kas notiek un kas notiks tālāk, ja neko nedarīšu. Ja depresiju neārstē, nevari cerēt pat izdzīvot. The melancholy muse: Chaucer, Shakespeare and early medicine. Un tad es nokļuvu psihiatriskajā klīnikā.

Neki sledeci put sam vec daleko vise opusteniji tj. Tā vietā lai truli blenztu griestos, blenzu seriālus.

Forum Klix.ba - Zato postoje psihijatri koji o depresiji znaju puno vise nego sto pise u ovom clanku.

Medicīniskos terminos runājot, mana diagnoze ir F 32. Tas ir tas, ko es zinu pēdējos gandrīz trīs gadus. Bet pirms tam, sešu gadu garumā, es dzīvoju ar domu, ka.. Tā teikt — ir tie mūžīgi pozitīvie cilvēki un ir tie negatīvie. Es uzskatīju, ka esmu tā otrā un tādai man tagad būs jādzīvo visu dzīvi. Es negribu rakstīt par to, kas ir depresija, kas to izraisa un kas īsti notiek galvā depresijas pacientiem no medicīniskā viedokļa. Jo informācijas par šo te ir daudz, lūk, jums linki, kuru variet izlasīt, lai gūtu aptuvenu priekštatu. Būtībā es ar šo teikumu arī varētu beigt šo rakstu — grūti ir. Ļoti grūti, bet ne neiespējami. Sabiedrībā valda dažādi stereotipi par to, kas ir depresija un kā tā rodas. Viens no izplatītākajiem uzskatiem ir tāds, ka depresija rodas no kādas smagas traumas, zaudējuma vai smagiem pārdzīvojumiem. Jā, tā ir, bet ne tikai. Man dzīvē ir paveicies ar to, ka man nav bijušas nekādas lielas dzīves traumas, nelaimes vai traģiski zaudējumi Man ir bijusi lieliska bērnība, un joprojām man ir fantastiskākā ģimene pasaulē, man ir mīloši vecāki un māsa, vismīlošākie vecvecāki un divi suņi, kas jau vien ir bezizmēra mīlestība pāri visam. Es nedzīvoju nabadzīgā ģimenē, bet neesmu arī pārtikušu vecāku izlutināts bērniņš. Es nevarētu teikt, ka man dzīvē kādreiz kas ir pietrūcis. Man varbūt nav bijušas dārgākās spēļmantiņas vai šikākais velosipēds, bet es nekad neesmu bijusi apdalīta. Respektīvi — es esmu dzīvojusi pilnīgi normālu dzīvi. Gājusi skolā, tikusies ar draugiem, gājusi uz ārpusskolas nodarbībām. Bet man ir depresija. Nezinu, ja zinātu, tad pateiktu arī jums. Dažādi ārsti un pētnieki pauž uzskatu, ka depresija var būt arī iedzimta; nesliecos teikt to, ka šis ir mans gadījums, bet, papētot manas dzimtas koku, pilnībā nevaru izslēgt arī šādu variantu. Teorētiski pirmās depresijas pazīmes man sāka parādīties, kad es mācījos vidusskolā. Visas garastāvokļa svārstības tajā laikā tika norakstītas uz pusaudžu untumiem un hormonu vētrām. Bet tagad, uz to visu atskatoties, saliekot kopā dzīves notikumus — jā, tā bija lieliska augsne tam, lai attīstītos depresija. Es biju satraumējusi muguru, spēlējot basketbolu, kuru biju spēlējusi 10 gadus. Mana dzīve bija tikai un vienīgi par un ap basketbolu. Bet muguras traumas dēļ mana basketbolistes karjera beidzās. Jā, bet ātri vien aizmirsu, jo biju taču spurainais pusaudzis, kuram likās, ka ballītes un draugi ir foršāks veids, kā pavadīt brīvo laiku, nekā svīstot treniņos katru dienu. Bet, kad šis posms pārgāja, es sāku saprast, ka manā ikdienā ir tik liels tukšums, ka es nezinu, kā to aizpildīt un ko ar to iesākt. Tajā laikā es sāku mācīties vidusskolā, biju meitene no mazpilsētas, kas mācījās Rīgā. Pēkšņi biju vidē, kur neviens tevi nezina, kur tu neko nevienam nenozīmē, un matemātikas skolotāja taviem vecākiem pasaka, ka tā jau ir, ka lauku bērni nevar pavilkt ģimnāzijas uzliktos standartus. Pirms tam es mācījos savā mazpilsētas skolā, ar vidējo atzīmi 8, biju aktīva skolēnu pašpārvaldes dalībniece gan skolā, gan rajonā, biju pat savas skolas prezidente. Organizēju pasākumus, aktīvi šiverējos un visi teica, ka mani sagaida spoža nākotne. Vēl jau kaut kur bija arī sirdsdēsti, uz kuriem tikai tagad varu atskatīties un saprast, ka tās bija toksiskas līdzās pastāvēšanas attiecības četru gadu garumā. Bet visādi citādi — normāla dzīve. Un tad tas sākās. Es vienmēr esmu salīdzinājusi depresiju kā tādu sniega bumbu, kas sāk velties no kalna virsotnes, kļūstot arvien lielāka un lielāka, līdz pārvēršas nekontrolējamā lavīnā paraujot līdzi visu, kas gadās pa ceļam. Sākotnēji es uzskatīju, ka man vienkārši ir slikts garastāvoklis. Slikts vienu dienu, otru dienu. Bet tad divas nedēļas viss ir tik labi, ka tu aizmirsti, ka ir bijis slikti. Un tad atkal ir slikti. Tad sākās riņķa dancis vairāku gadu garumā — jā, es centos domāt pozitīvi, jo man to ne tikai borēja katrs apkārt esošais, bet es arī pati gribēju domāt pozitīvi. Pēc katras pozitīvās domāšanas diētas nāca smaga negatīvisma pierīšanās fāze. Jā, es centos mainīt dzīvesveidu, kas galu galā aizmainijās tādā virzienā, ka dienām varēju nekāpt ārā no gultas, negribēt satikt draugus un ideja par iešanu uz kādu pasākumu likās kā zobu sāpes. Bet arī tad es taču saņēmos, domāju pozitīvi un gāju visur. Smaidīju, smējos, priecājos, bet manā galvā tikmēr notika indīgu domu tusiņš. Turklāt, tam nepalīdz tas, ka centies sev iestāstīt, lai par to nedomā. Ikviens taču kādreiz ir mēģinājis sev iestāstīt — nedomā par to, nedomā. Pie kā beigās tas noved? Pie tā, ka par to domā vēl vairāk. Tad bija posmi, kad viss bija labi — draugi, ballītes, panākumi skolās, privātajā dzīvē, kaut kādos hobijos. Tā tas varēja turpināties vairāku mēnešu garumā, bez jebkādām pazīmēm, ka atkal varētu palikt slikti. Un katru reizi bija arvien trakāk. Nē, es nesēdēju stūrī, neraudāju un negriezu vēnas. Es nocietinājos, es sāku ignorēt emocijas — es nekad nebiju dusmīga, nekad neraudāju, nekad neizrādīju, ka varu būt vāja, nekad neizrādīju, ka man sāp, ka esmu priecīga vai man ir labi un reizēm otrādi — plātījos visiem ar to, ka man ir superlabi. Es sāku kļūt par absolūtu bezemociju cilvēku. Es stundām ilgi mēdzu meklēt dzīves jēgu pati savā galvā, sarakstoties ar draudzenēm, analizējot katru lietu par to, kāpēc kaut kas notiek tā un nekā citādi. Bija arī tādi brīži, kad iedomājos, ka varbūt vajag profesionālu palīdzību, bet, pat ja arī kāds no malas teica to, ka — klau, varbūt tev vajag aiziet pie psihologa, es nodomāju — nu ne tak, es taču neesmu psiha, gan jau pāries, tas tik tā, man ik pa laikam uznāk, ka ir slikti. Jo man bija kauns, man bija neērti un — pats svarīgākais — es vienkārši NESAPRATU, kas ar mani notiek. Kāpēc citi manā vecumā varēja iet uz randiņiem, bučoties, veidot attiecības, ceļot, braukāt uz koncertiem, ar prieku studēt, iet ar draugiem piknikos, bet man tas viss sagādāja drausmīgas mocības un, lai saņemtos kaut ko darīt, viss prasīja divtik lielāku enerģiju, kas beigās vienkārši sāka izsīkt. Depresija paņem ļoti, ļoti daudz enerģijas. Pilnīgi elementāru lietu izpildē. Jo viss liekas tik bezjēdzīgs. Lai kaut ko sāktu darīt, vispirms ir jāizcīna nenormāla cīņa savā galvā ar to, ka tas nav bezjēdzīgi un tas ir jāizdara. Šī cīņa jau vien paņem ļoti daudz enerģijas, tik daudz, ka reizēm vairs pat tiešām fiziski nepietiek spēka izdarīt pašu lietu. Piemēram, nomazgāt traukus vai izpildīt mājasdarbus. Tā nesaprašana par to, kas ar mani notiek, kāpēc es esmu citādāka, kāpēc es neesmu tāda kā visi citi, šausmīgi ēda smadzenes un domāšanu. Vienu dienu es gribēju, lai visi mani mīl un es esmu uzmanības centrā, un visi saka, ka rekur — tā foršā Alise. Nākamajā dienā es gribēju, lai par mani visi aizmirst un mazāk mani aiztiek. Ar depresiju ir tā, ka ir pelēks visu laiku, tā, ka vienalga pelēks un tad ir strauji melns, ļoti, ļoti slikti melns vai strauji labs, ļoti, ļoti labs. Kā tāds dzērājs — no viena grāvja otrā. Bija posmi, kad es lietoju alkoholu nepiedodami un nepieņemami daudz. Kā es to attaisnoju? Pavisam vienkārši — tas ir ātrākais veids kā justies labi. Es nekad nepiedzīvoju paģiras, jo vienkārši nekad nebeidzu uzturēt sevi pāris alkoholisku grādu ietekmē. Labi, ka tie bija trakie studiju gadi, kad dzeršana un ballītes bija tik daudz, ka ne visi pamanīja to, ka es esmu konstantā pālī. Muļķības, tajā dzīves posmā man likās, ka laimes vispār nekur nav. Ja nu vienīgi tad, ja es nolikšu karoti. Jā, depresija ietver domas par pašnāvību. Un pati to nemaz nesapratīšu. Jo tieši tik slikti es varēju justies, tik slikti un apātiski, ka man bija bail, ka es nespēšu sevi nokontrolēt. Un tajos posmos bija vienalga, ka sabiedrībā ir uzskats par to, ka pašnāvība ir gļēvuma pazīme un neatrisina nekādas problēmas. Nē, manā galvā tas bija pilnīgi pretēji — pašnāvība bija drosmīgākais, ko es būtu varējusi izdarīt un tā atrisinātu visas manas problēmas, ieskaitot manu vislielāko problēmu — dzīvi. Nekāda gļēvuma, nekādu domu par to, ko tad domās citi un kā citi dzīvos tālāk. Kaut kā jau dzīvos. Toties man vairs nebūs jāizcieš šīs mocības, kad tu dari jebko, tiešām jebko — pārvācies dzīvot citur, satiec jaunus draugus, nomaini vecos, sāc jaunus hobijus, sāc sportot, apņemies nelietot ne pilītes alkohola, pārvācies atkal dzīvot citur, uz citu valsti, citu pilsētu. Tas palīdz līdz pirmajai lēkmei, kad atkal ir slikti. Un tad ir vienalga, vai tu esi piepildījis savu dzīves sapni un dzīvo savā sapņu valstī un pilsētā, esi ticis pie lieliskākajiem draugiem pasaulē vai superīga darba. Un, kas ir pats skumjākais, ka no tā visa konstanti cieš apkārtējie — no maniem neapdomātajiem lēmumiem, kas pieņemti kaut kādu, jebkādu, labu vai sliktu, emociju uzplūdā. Vienu dienu man viss ir labi un saulaini, nākamajās trīs dienās es negribu vispār runāt ne ar vienu. Varbūt, lai mazliet vieglāk varētu saprast depresiju kā slimību, tad varētu to raksturot tā, ka tā nav kā gripa vai plaušu karsonis — izslimo un pāriet. Tā drīzāk ir kā tāda astma vai epilepsija, vari dzīvot mēnešiem ilgi vesels, bet te pēkšņi būs lēkme. Es šādi varētu turpināt rakstīt vēl daudz un ilgi. Es vēl nemaz neuzrakstīju par to, cik lielu postu depresija nodara miegam, cik daudz bezmiega naktis tā atnes, es neuzrakstīju arī par to, cik slinkam depresija tev liek kļūt — nemazgāti mati, netīras drēbes, viss vienalga. Ne velti depresiju nereti sauc par sliņķu slimību. Jā, tā ir sliņķu slimība. Bet depresija nerodas tāpēc, ka tu esi slinks. Slinkums rodas tāpēc, ka tu esi depresīvs. Es esmu stundām ilgi gulējusi gultā un skatoties griestos mēmi kliegusi par to kāpēc es, kāpēc tieši es, kāpēc man ir jāslimo ar kaut ko tādu. Es mēdzu teikt, ka būtu ar mieru staigāt piecus gadus ar lauztu kāju, nevis slimot ar depresiju. Es biju gatava uz visu, lai tikai tiktu no tās vaļā. Bet es nebiju gatava uz pašu svarīgāko — akceptēt to, ka man tā ir un ka man vajag profesionālu palīdzību. Pirms trīs gadiem, liekas, ka es piedzīvoju viszemāko un smagāko brīdi depresijā. Es biju pieņēmusi tik daudz nepareizus lēmumus savā dzīvē, ka vairs fiziski nespēju to izturēt — mani regulāri mocīja paaugstināta temperatūra, kura uzradās tik pat ātri, cik pazuda. Beigās tā mani mocīja pie katras mazākās stresa epizodes. Man kļuva fiziski slikti — reiboņi, slikta dūša, nespēja ieēst, svīšana. Līdzko atslābinājos piemēram, iedzerot glāzi vīna , viss pazuda kā uz burvju mājienu. Tam visam pievienojās arī dīvaini pleķi uz rokām, kuri neizturami niezēja, un, lai arī saprotot, ka tos kasīt nedrīkst, regulāri rītos pamodos ar līdz asinīm nokasītām rokām. Arī pleķi pazuda un uzradās vienā acu mirklī. Jo vairāk stresa, jo nelaimīgāka es jutos, jo lielāki un niezošāki pleķi. Patiesībā, arī šos divus signālus, kurus jau fiziski signalizēja mans ķermenis, es biju sākusi ignorēt jau kādu pusotru gadu iepriekš. Tad es nonācu līdz punktam, kad sapratu — ar pašas spēkiem es netikšu ārā no šī murga, man vajag palīdzību. Tas bija pēc vienas ļoti smagas nakts, kurā es raudāju tā, ka nekad dzīvē nebiju raudājusi, kamēr man mēmi sēdēja blakus draudzene, jo viss, ko es teicu ir — tu nemaz nevari saprast, tu nevari iedomāties kā tas ir, ka tu katru dienu dzīvo ar domu, ka gribi nomirt, ka pamosties un domā, ka gribi mirt, ka ej uz darbu un domā, ka gribi mirt. Es gulēju pret sienu, asarām birstot kā pupām un to tik vien atkārtoju, ka tas ir tik šausmīgi, ka es visu laiku gribu nomirt. Nākamjā rītā es atradu Tvaika ielas tālruņa numuru un piezvanīju, lai pieteiktos uz konsultāciju. Tvaika ielas, jo šī konsultācija tur ir bez maksas atsevišķos gadījumos ir jāmaksā aptuveni 3 EUR, bet es ne reizi tos nemaksāju un nezinu, kam nākas maksāt , es biju nobijusies, nevienam neko neteicu, bet man jau bija tik vienalga, ka tas tiešām bija pēdējais salmiņš. Es aizgāju, un tā bija mana laimīgākā diena dzīvē. Labākais lēmums, kuru esmu pieņēmusi. Izrakstīja zāles un ieteica apmeklēt terapeitu. Es pirmo reizi dzīvē sapratu to, ka depresija ir kaut kas reāls, ka tas ir negatīvu domu un neirotransmiteru un nervu nepilnīgas funkcionēšanas komplekss, kurš papildina un uztur pats sevi. Un, ka es esmu tajā stadijā, ka man ir nepieciešama ķīmiska iejaukšanās, lai kaut cik uzliktu mani atpakaļ uz trases, kad es varu sākt apmeklēt terapeitu, lai sāktu sakārtot savu emocionālo pusi. Tajā brīdī mani nebiedēja neviens stāsts par to, ka antidepresanti var būt slikti vai bezjēdzīgi, es biju gatava uz jebko, lai tikai justos labāk un tas beidzot palīdzētu. Es arī joprojām uzskatu ka, ja antidepresanti man tiešām palīdz, es esmu gatava tos dzert visu dzīvi. Protams, sirdī dziļi cerot, ka pienāks diena, kad es no tiem varēšu atteikties. Es sāku dzert zāles un man kļuva labāk. Lēnām, ļoti, ļoti lēnām. Es varēju piecelties no rīta no gultas, un man gribējās izdzīvot katru dienu. Tas jau bija daudz. Tas bija pats svarīgākais. Man kļuva labāk, es sāku saprast sevi, savas vērtības un vajadzības, mērķus un dzīves virzību. Ļoti lēnām, bet es izdzīvoju pirmo gadu, kad sāku saprast, ka ir normāli, ja ir slikti, ir pilnīgi normāli, ja ir labi, ir skaisti, ja var iziet ārā, satikt draugus, aiziet uz teātri, kino, izstādi. Palēnām man atgriezās interese par lietām — es atsāku lasīt grāmatas, man iepatikās joga, es vizinājos ar riteni un longbordu, viss sāka sakārtoties pa plauktiņiem. Un tad es nokļuvu psihiatriskajā klīnikā. Skan ārkārtīgi dramatiski, vai ne? Īstenībā nebija nemaz tik dramatiski. Mans organisms vienkārši bija pieradis pie zālēm un iekritis atpakaļ vecajās lamatās. Arī darbā, kuru biju sākusi strādāt ar lielu prieku, uzradās arkārtīgs daudzums problēmu un neskaidrību. Viss sakrita vienā punktā, un es sapratu, ka atkal ir ļoti slikti, bet es negribu nonākt atpakaļ tur, kur biju. Es piezvanīju uz neirožu klīniku un iestājos dienas stacionārā, jo vienkārši nevarēju atļauties pilnu kursu. Man nomainīja medikamentus, sastādīja dienas plānu — fizioterapijas, mākslas un mūzikas terapijas, audiovizuālās terapijas, psihologa konsultācijas, kustību terapijas. No rītiem braucu uz terapijām, pēcpusdienās gāju uz darbu. Par to visu samaksāju milzu naudu, tā, ka vienu brīdi jokoju, ka man būs depresija no tā, cik izmaksā mana depresijas ārstēšana. Slimnīca atvēra manas acis saistībā ar mentālām saslimšanām vēl vairāk. Es biju terapijās kopā ar cilvēkiem, uz kuriem skatījos un man bija divas domas — paldies Dievam, ka ar mani nav tik traki un — ar mani arī varētu būt tik traki. Tas bija ļoti liels diskomforts, ikviens taču zina, ka ir cilvēki, kuriem ir šizofrēnijas vai garīgas atpalicības, bet, kad esi vienā telpā ar viņiem un terapijas ietvaros jums ir jāsastrādājas — tas ir ļoti šokējoši, rada ļoti lielu diskomfortu un liek izkāpt no komforta zonas. Bet es tiku atpakaļ uz starta līnijas, ir pagājis gandrīz gads, un kopš klīnikas mana dzīve ir gājusi tikai un vienīgi uz augšu. Es nevaru aprakstīt vārdos to sajūtu, ko es neesmu pazinusi teju desmit gadus, ka ir TIK skaisti dzīvot. Pat tad, ja ir sliktā diena. Tā sajūta ir taureņi vēderā. Jo dzīvot, DZĪVOT nevis izdzīvot un eksistēt, ir TIK skaisti. Tā sajūta, ka man atkal interesē lietas, notikumi, cilvēki, ka man ir spēks celties, iet un darīt, pat tad, ja neizdodas. Tā sajūta ir tā, kas liek man saprast, ka ir vērts cīnīties ar šo deviņgalvaino pūķi, kuru sauc par depresiju. Varbūt vēl ir par ātru sapriecāties, ka esmu izārstējusi depresiju pilnībā, jo kaut kur iekšā sēž tā apziņa, ka ar depresiju varētu būt līdzīgi kā ar alkoholismu. Bet es vismaz zinu to, ka tā ir ārstējama, tā ir apkarojama slimība, un mēs dzīvojam laikā, kad ir ļoti daudz iespēju, kā sev palīdzēt, lai dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi — ar medikamentiem, ar terapijām, psihologu konsultācijām vai visu kopā. Katrs var atrast savu ceļu kā ārstēt depresiju — ar tradicionālo, netradicionālo medicīnu, vienalga ko, ir tikai jāsaprot, ka tas viss ir nopietni un par to nav jākaunās. Domāju, ka daudzi, kuri mani pazīst, lasot šo rakstu, varētu būt pārsteigti uzzinot, ka man ir depresija, jo nekad pat nav nojautuši par to, ka man tāda ir. Tu taču vienmēr tik smaidīga, priecīga.. Es biju parasts sabiedrības loceklis — es ēdu, dzēru, strādāju, izklaidējos. Tikai retais zina, cik ļoti, ļoti grūti man tas viss nāca. Divtik, ja ne pat visas trīs reizes, grūtāk. Šo rakstu es gribēju uzrakstīt jau sen, kādus piecus mēnešus, bet vienmēr kaut kā atliku, kaut kā baidījos, jo man bija sajūta, ka Latvijas sabiedrībā atklāti paziņot to, ka man ir depresija, ir aptuveni kā.. Bet nu es esmu nonākusi līdz tam brīdim, kad saprotu, ka man ir vienalga, ja kāda saujiņa cilvēku turpmāk mani uzskatīs par nepieskaitāmu, jo man būs liels, ļoti, ļoti, ļoti liels prieks, ja kaut vai viens cilvēks izlasīs šo rakstu un sapratīs, ka viņš nav vienīgais tāds pasaulē, kurš jūtas līdzīgi un ka arī viņš var meklēt profesionālu palīdzību, un tas nav nekāds apkaunojums. Es esmu visdziļāko pateicību parādā savai draudzenei, kura visus šos gadus ir burtiski uzturējusi mani pie dzīvības, pacietīgi pacietusi manus depresijas uzplūdus un lēkmes un nenogurstoši centusies virzīt manas domas uz to, ka man vajag palīdzību. Un ģimenei, jo, lai arī kā ir gājis, ģimenes mīlestība mani ir noturējusi šajā saulē, brīžiem tieši ģimene un mana draudzene bija vienīgie iemesli, kāpēc es vēl esmu šeit un rakstu šīs rindas, kāpēc neizvēlējos beigt savu dzīvi kā viens no pasaules labākajiem komiķiem — Robins Vilijamss vai Germanwings pilots un visi lidmašīnas pasažieri, kā pasaules prestižākā restorāna īpašnieks, kā daudzi pasaules slaveni sportisti, mūziķi un aktieri, un kā daudzi jo daudzi tūkstoši parastu cilvēku, kuri nav spējuši rast izeju no depresijas nekā citādāk, kā pašrocīgi atņemot sev dzīvību. Paldies jums, es jūs ļoti, ļoti mīlu un novērtēju. Man palīdzēja tas, ka pēc 25 dzīves gadiem sapratu, un pieņēmu to, ka esmu introverts, un man nav jācenšas skriet līdzi ekstravertiem, pasaulē, kas ērtāka viņiem. Tad es atteicos no alkohola pilnībā, jo sapratu, ka to es izmantoju, lai censtos līdzināties ekstravertiem un pieņemtu sevi, kaut patiesībā tā bija bēgšana no tā, kāds es patiesībā esmu, un labāk ir pieņemt un saprast sevi un pasauli bez izmainītas apziņas, un lepoties ar to, kāds esi. Pēc padziļinātas izglītošanās par to, kā darbojas cilvēka ķermenis, es arī kļuvu par vegānu. Whole foods, plant based pārtikas izvēle noregulēja prieka hormonus, un pārējos ķermeņa procesus. Man šķita, ka neizbēgšu, bet šobrīd esmu tik laimīgs, kā vēl nekad savā dzīvē. Lai veicās Tavā ceļā! Izlasīju, raudāju un centos saprast. Liekas, saprotu-bet vēl nevaru kā tu. Man ir pietiekami normāls darbs,lielisks bērns un fantastisks hobijs kā otrā dzīve-tomēr tik daudz pazīstama tavos vārdos un pārdzīvojumos. Laikam tieši bērna un darba dēļ vēl slēpjos-jā,citādāk to nevar nosaukt. Manā profesijā ir jārāda piemērs citiem-tāpēc bieži domāju,kā tur atklāt,ka esmu slima? Paldies par atklātību,drosmi un rakstu! Izlasīju, raudāju un centos saprast. Liekas, saprotu-bet vēl nevaru kā tu. Man ir pietiekami normāls darbs,lielisks bērns un fantastisks hobijs kā otrā dzīve-tomēr tik daudz pazīstama tavos vārdos un pārdzīvojumos. Laikam tieši bērna un darba dēļ vēl slēpjos-jā,citādāk to nevar nosaukt. Manā profesijā ir jārāda piemērs citiem-tāpēc bieži domāju,kā tur atklāt,ka esmu slima? Paldies par atklātību,drosmi un rakstu! Veiksmi un izturību Pazîstamas sajûtas.. Man gan nebija tik traki — 2 gadi.. Apkàrtéjo reakcija identiska: Ko tu stàsti, tev un depresija? Tu tachu vienmér smaidîga, dzîvespriecîga.. Pat lietas vai aktivitàtes, kas normàlà situàcijà mani darîtu laimîgu, bija vienaldzîgas.. Lîdz mans gjimenes àrsts noteica sho diagnozi, par kuru lîdz shim biju domàjusi, ka tàs ir pilnîgàkàs mulkjîbas, ka katram tachu ir savas melnàs dienas, jàskatàs uz dzîvi no pozitîvàs puses un viss, kàda vél depresija?! Ka tà ir slimîba, ka tà var piemeklét jebkuru un ka ir grûti no tàs tikt àrà bez palîdzîbas no àrpuses. Paldies par rakstu un paldies par drosmi! Tu saki deviņgalvains pūķis. Es to gadus sešus, septiņus saucu par bezdibeni. Saucu — pagātnes formā. Lasīju Tavu rakstu sākumā ar milzīgu vēlmi Tev palīdzēt, jau sacerēju visādu grāmatu nosaukumus un cilvēku vārdus, kas Tev palīdzētu, bet tad izlasīju līdz galam un sapratu, ka Tu esi iemācījusies palīdzēt pati sev. Un ar to es Tevi no sirds apsveicu! Visi, visi, kas lasa — kamēr neiemācīsies palīdzēt sev, itin neviens nevarēs to izdarīt Tavā vietā! Lai, cik klišejiski tas skanētu, tā tas patiešām ir. Mana stāsta sākums ir pat neticami līdzīgs Tavam, bet dažu apstākļu dēļ man nācās tiešām ar neticamu sevis stumšanu un piespiešanu mazliet parāpties uz augšu pa to bezdibeni. Tā dēļ es izturēju vēl pāris gadus, bet es patiesībā nekad nesapratu, kas tas viss ir. Tikai nesen es patiešām atvēru acis un tagad jūtos kā pilnīgi cits cilvēks. Un galvenais — ir jāstrādā vēl un vēl un nekad nedrīkst apstāties! To arī novēlu Tev! Un lepojos ar Tevi un Tev līdzīgiem, kas raksta un stāsta par to skaļi. Es vēl aizvien anonīmi. Kad es esmu teikusi, ka man ir depresija, saņemu atbildi — muļķības, tev tikai grūtāks dzīves posms iestājies, depresija ir bagāto izlutināto slimība. Un tad es vairs neko nesaku. Pagājušajā vasarā darba vietā uznāca uznāca panika, pārbijos, zvanīju vienīgajai psihoterapeitei, kura praktizē manā dzīvesvietā. Saņēmu vēsu atbildi, ka viņai esot atvaļinājums, lai es piezvanot pēc mēneša… Komiski… Kaut es varētu depresijai pateikt, kai piekāpj citreiz, kad man tai būs laiks… Diemžēl nevaru atļauties ārstēties, tas ir pārāk dārgi. Un depresija var būt jaunam, vecam, sportistam, alkoholiķim, aktierim, veiksmīgam uzņēmējam, kaimiņam, visiem. Tā kā, ja ir aizdomas par depresiju, noteikti rīkojies, nepalaid to pašplūsmā un nepazaudē skaistākos jaunības gadus! Es tik ļoti būtu gribējusi, lai kāds man tajā laikā būtu pateicis, ka man vajag palīdzību un es būtu aiztaupījusi tik daudz nelaimīgas dzīves dienas. Ir jāiet un jādara, pirmais kā var palīdzēt sev ir aiziet pie laba psihiatra. Arī šajā jautājumā nebūtu jāklausās padomju laikos augušajiem cilvēkiem, kuriem priekšstats par psihiatriju ir līdzvērtīgs tā laika čekai. Man 16 gados sākās depresija. Pēkšņi ar paaugstinātu asinsspiedienu līdz 200. Tika pievilkta veģetatīvā distonija un aizsūtīja uz 100 un 1 izmeklējumu, kur secināja apmēram neko. Visi ārsti sacīja, ka nav nekā un tā ir vienkārsi distonija, kas nav labojama. Tā es arī dzīvoju. Laiks gāja, lietas gāja tikai smagāk. Visu izmainīja fakts, ka pēdējā brīdī pateicu atskārtu, ka es sevi nogalināšu, ja neatradīšu izeju. Tā bija tā diena, kad es sacīju stingru NĒ, lai arī tajā dienā man bija skola un citi darbi. Es sacīju JĀ rūpēm par sevi un pieņēmu lēmumu apmeklēt psihiatru, mani mēģināja vecāki atrunāt, tomēr es pastāvēju uz sava. Jāsaka, ka biju mežonīgi vīlies, jo apmeklētā psihiatre iedeva 10 jautājumu testu par depresiju, kuru internetā jau biju paspējis aizpildīt ar maksimālo punktu skaitu. Mani lāgā neklausoties izrakstīja zāles ar F32. Tajā brīdī es zāles vēl nesaku lietot jūtoties vīlies psihiatrijā. Suicidialitāte saasinājās līdz pēdējam, pamēģināju vēl vienu psihiatru. Tad arī viss sākās. Nokļuvu pie klīniskā psihologa, tad medikamenti. Nesaku, ka ceļš bija viegls, par spīti visam, mēģināju veikt pašnāvību. Jā, es biju zaudējis visu ticību dzīvei, tomēr — tā kā man nesanāca. Es sev devu solījumu, ka es mēģināšu vēl vienu reizi, pēdējo. Es neesmu nožēlojis šo izvēli. Mana dzīve ir labāka kā jebkad agrāk. Beidzot es varu runāt par dzīvi kā tādu, turklāt to nosaukt par manu. Ir izeja un depresija ir slimība, kuras neārstēšanas sekas ir pašnāvība. Ja jūtat, ka esat uz depresijas ceļa, dodieties savlaicīgi pēc palīdzības. Jūs nemaz neapzināsieties no kā būsiet sevi pasargājuši. Ar dažām atšķirībām — bezmiega vietā 15. Domas sāk zaudēt asumu un aiziet tādā kā loopā, kas noved pie aizmigšanas. Nelietoju alko, bet pa retam zaļo, kas tajā brīdī palīdz, bet nākamajā mirklī iemet vēl dziļākā drūmu pārdomu un klusuma brīžos. Neeju uz ballēm, bet arī maniem draugiem noteikti būtu pārsteigums, ka rosīgais un smaidīgais ir īstenībā ar depresiju un visu dara ar milzu piepūli. Neesmu bijis Tvaika ielā, bet esmu divos posmos bijis pie šrinka. Pirmajā pie dāmas psiholoģes, kur nesapratu ieguvumus, jo negāju apzināti, bet tikai jutu, ka nevar mētāties no viena grāvja otrā. Otrajā apzināti biju pie Andra Užāna — spēcīgs speciālists, bet progress bija ļoti lēns un grūts, bet pa nepilniem 2 gadiem tiku uz tādas kā apskaidrības takas — posmā, ka nojaut kas ar tevi notiek un, ka esi jēdzīgs gan sev, gan citiem. Pārtraucu rehabilitāciju un nu ir pamudinājums atsākt, jo ir iestājusies bezemociju apātija un vienaldzība. Vēl drusku un sāksies pārdomas, ka neesmu radīts dzīvošanai uz šīs planētas un pašnāvnieciskas pārdomas. Paldies par iedvesmu — šis ir būtisks punkts vismaz manā dzīvē. Hei, čau, prieks iepazīties, man arī ir depresija un ļoti līdzīgas pieredzes. Zemākais punkts bija tad, kad nolēmu aiziet pie ārsta piecus gadus atpakaļ, tas bija smagākais lēmums mūžā, un, lai vai cik bezcerīgi ir daudz kas licies arī kopš tā laika, ir kopumā palicis tikai labāk. Sliktajos brīžos dienās, nedēļās, mēnešos tā apziņa gan nepalīdz, bet, kad galva strādā normāli, tad esmu ļoti priecīga, ka dabūju profesionālu palīdzību. Kopš tā laika esmu izmēģinājusi dažādas zāļu kombinācijas vēl neesmu atradusi īsto un vienīgo , pavadījusi kādu laiku bez medikamentiem slikta ideja , gadu gājusi pie psihoterapeita lieliska ideja un bijusi gan dienas, gan parastajā stacionārā man gan par to nebija jāmaksā ne kapeikas, hmm. Vēl ļoti palīdz, ka man ir daži draugi ar līdzīgām diagnozēm un pieredzēm tīra sagadīšanās , un tas dod lielu normalitātes sajūtu, ka tā ir tikai slimība, ja par to var ar kādu brīvi papļāpāt dažreiz. Gribeju pateikt paldies par briniskkiigi uztakstito rakstu. Cilvekiem, ka man, kad arii sirgst ar depresiju, ir svarigi, ka sabiedriba par to runaa atklati. Un diemzeel sabiedribas nosodosaa reakcija pret antidepresantiem, loti daudziem cilvekiem liedz dzivot konfortablu un pilnvertigu dziivi. Cilveki, antidepresanti ir zales. Dazi cilveki katru dienu dzer aspirinu, bet sabiedriba vinus tacu nenisoda. Jaa, depresija ir slimiba, ja kads vel joprojam baidas iet pie psihiatra, ludzu dariet to pec iespejas aatraaak, jums buus vieglak sapradt, ka ar jums viss ir kaartiibaa, viesniigi organismaa ir kiimiskais disbalanc. Bet vienmēr cenšos atmest domu par depresiju. Laikam nevaru pieņemt, jo vēl cīnos. Bet ik pa laikam uzglūn kaut kāda pelēcība. Emocijas ikdienā — 0. Jā, un tas, ka neko negribās un var sēdēt 4 sienās nedēļām.. Mani draugi visu laiku apvainojas par to, ka es visu laiku neko negribu darīt, bet ja es viņiem saku, ka man ir depresīvs stāvoklis, parasti ir vienkārši šī fakta ignorēšana vai teksts — ai nu beidz, iziesim arā un viss būs saulaini un rožaini. Un iemesls kāpēc es vēl esmu pie pilna saprāta ir tikai trīs lietas un šīs lietas kaut kapēc mani noteikti atturēs atzīt savu depresīvo stāvokli un vērsties pie speciālistiem — mana humora izjūta, mūzika un internets. Bet pēdējā laikā es jau sāku izlaist arī dažādas man ar mūziku svarīgas lietas, tāpēc es pat nezinu, kas būs. Bet liels paldies, tev Alise! Tu esi raisījusi manī kādu cerības stariņu. Ļaut cilvēkiem saprast to, ka, jā, realitāte psihiatriskajā klīnikā var būt ļoti skarba, bet ne tāda par kuru būtu jākaunās tur nonākot. Arii vinjam ir depresija. Noteikti kaut kaa satulkoshu — partulkoshu tavu skaisto rakstu un ja kadreiz atkal runasim par vinja paardziivojumiem meegjinaashu atcreeties tavas spilgti rakstiitaas emocijas. Paldies Tev, ka Tu esi tik drosmiga :. Paldies par šo rakstu! Es vienmēr domāju, ka Dievs mani reiz sodīs, ka man ir laba ģimene, veselība un viss pārējais, un tai pat laikā es esmu tāda čūska, kam ir tik neiecietīga, īgna, mainīga, dramatiska attieksme pret visu un apkārtējiem. Man reāli fizisiki nebija spēka. Es sevi ļoti vainoju par to. Pie sava depresijas slēdziena tiku pirms dažām nedēļām un jūtos labāk, jo saprotu, ka neesmu brāķis, bet man ir slimība. Esmu tajā iespējams naivajā, bet varbūt vienkārši ne pašā galējajā posmā, kad ceru to izārstēt ar terapiju un pašas spēkiem.. Paldies par šo rakstu — tas man nāca kā liela svētība tieši tādēļ, ka ir tik līdzīgs manējam un es nejūtos tā, ka mana slimība nav slimība. Es raudāju, kad lasīju, jo pilnībā atpazinu sevi un sapratu, ka šīs mocības nebija manis izdomātas un es nedrīkstu sevi par tām bārt. Paldies par šo rakstu — tas man nāca kā liela svētība tieši tādēļ, ka ir tik līdzīgs manējam un es nejūtos tā, ka mana slimība nav slimība. Es raudāju, kad lasīju, jo pilnībā atpazinu sevi un sapratu, ka šīs mocības nebija manis izdomātas un es nedrīkstu sevi par tām bārt. Es izlasīju Tavu rakstu un vēlējos izteikt viedokli un palīdzēt. Man nav nekad konstatēta šāda slimība, bet mēs visi zinām to sajūtu tāda sajūta, kaut vai uz pāris stundām ir pat vispozitīvākajiem cilvēkiem pasaulē. Gribētu vērst Tavas domas uz to, ka cilvēki, kas ir sasnieguši savu laimes sajūtu, ir daudz ar to strādājuši, tajā skaitā arī es. Es vēl esmu tikai sākuma stadijā, tāpēc zinu tās sajūtas, ko apraksti, bet nu jau esmu tiktāl augusi, ka jūtos laimīga pat pārdzīvojuma brīdī. Es pastāstīšu… Nezinu kas esi dzīvē un ko dari, bet zinu to, ka tas, ka visur apkart saka — sataisi matus, sapucējies, izej ar draugiem, nomaini imidžu -nestrādā. Tas der uz īsu brīdi. Jo es sapratu, ka ir kaut kas dziļāk.. Es saku ar to, ka atmetu pilnīgi visus sārņus sevī. Atmetu domu, ko domā citi, aizvēru acis un sajutu SEVI. Es elpoju un jutu savu ķermeni, es lēnām sajutu, cik ļoti man patīk just SEVI un cik patīkami ir noteikti ir just citam.. Tieši manas rokas, manu balsi. Un viss, tas ir viss, ko es darīju dienu no dienas, tad es sāku dejot KLUSUMĀ. Gribu ar to teikt, ka Tu nezini, kas tu esi. Tu nekad neesi dzīvojusi pa īstam. Tu nekad neesi bijusi SAVĀ burvīgajā, skaistajā ķermenī. Tas ir baigais darbs ar sevi, un cik lieliski! Tu minēji, ka ir tik daudz laika pa dienu, tad izmanto to SAVĀ labā. Tu redzēsi, ka tas viss atmaksāsies. Tā jau ir tā dzīves skola. Es vienkārši tieši tādā veidā pati saratu, kas ir dzīve. Lasīju un sapratu, ka ir daudzas līdzīgas izjūtas. Kādu laiku jau aizdomājos, ka man varētu būt depresija, bet kaut kādā sākuma stadijā, vai arī sevi cenšos noturēt sākuma stadijā, lai neaiziet par traku. Katru vakaru eju gulēt ar domu- kaut nomirtu un miers, katru rītu ceļos ar domu- kāpēc vēl neesmu nomirusi! No manis tā pat nav jēgas. Domāju, ka ģimene, draugi, paziņās, skolas biedri domā, ka esmu jautrākais, jaukākais, labestīgākais cilvēks, bet viņi nezina un nenojauš, kas notiek manā galvā ik minūti! Es par savām aizdomām skaļi nerunāju ģimenē ne citur, jo zinu, ka viņi pasmiesies un pateiks, ka esmu sadomājusies muļķības. Esmu gājusi pie psihologa, lai izrunātu problēmas un atrastu sevī mieru, bet tas palīdz uz neilgu laiku, tāpēc tam vairs nav jēgas. Ahh, kaut ātrāk atnāktu tā drosme vērsties pēc labākas palīdzības- kaut domāju, ka man jau nav tik traki, lai tādu vajadzētu! Cik labi, ka saņēmies šim rakstam! Depresija ir ļoti smaga slimība arī tādēļ, ka to tik bieži neatzīst. Priecājos, ka pēdējos gados par depresiju kā nopietnu un ārstējamu slimību vairāk sāk runāt arī Latvijā, un Tev liels paldies par tik atklātu, detalizētu un ļoti labā valodā ietērptu stāstu. Es pie psihoterapeita saņēmos aiziet pagājušovasar, kad pirmoreiz līdz asinīm saskrāpēju sev rokas. Pati, aiz dusmām uz sevi. Nākamajā dienā skatījos uz rētām un beidzot pieteicos uz konsultāciju, lai gan tuvākie cilvēki jau ilgāku laiku mudināja — aizej. Noķēru sevi laikus, un tas bija gudrākais lēmums manā gadā. Ļoti apsveicami, ka vēl kāds cilvēks cenšas izglītot tautu par depresiju. Jo mana mamma, piemēram, saka, ka mūsu dzimtā līdz šim gan bija tikai stipras sievietes, kā man manos gados varot nebūt spēka, vajag tikai piecelties un kaut ko darīt, tad arī spēks radīšoties, nu, kā sieviete varot būt tik slinka, ka viņai putekļi mājās un nemazgāti trauki, ka jāiet ārā, jādomā pozitīvi… Depresijas māktais noteikti mani saprot, cik tas ir sāpīgi, ne tikai neiespējami. Tieši tā — SĀPĪGI. Jo ja jau pats tuvākais ģimenes loceklis nesaprot, kas tad vēl sapratīs? Man pēc galvas traumas bērnībā bija veģetatīvā distonija, bet tolaik ārsti tik un tā nesaprata, kā man pēkšņi varēja būt liela temperatūra un tikpat pēkšņi pazust. Manu depresiju tikai pēc gadiem izraisīja pārslodze un ex vīrs. Biju to ielaidusi, ka daktere teica — to varēšot tikai apārstēt, nevis izārstēt. Izšķīros, pārvācos, palika labāk. Tad sabruku no ārkārtīgi lielas emocionālas, fiziskas un garīgas pārpūles — atkal iekritu depresijā, turklāt ļoti dziļā. Ir pagājuši 7 gadi, tikai tagad man paliek labāk… Jāpiebilst, ka man darbā vienmēr ir nācies būt kā uz skatuves. Joprojām esmu pozitīva citi nemaz nezinot kādu citu mani tik raksturojošu īpašību un smaidīga, mīlu pajokot. Kāda kolēģe, kurai atklāju, ka man ir smaga depresija, teica, ka viņai gan neesot laika tādām muļķībām… Nu, ko lai tur saka? Tāpēc, Alise, liels paldies par šādu rakstu, kuru, cerams, izlasīs arī tie, kam depresijas nav. Līdzīgi kā reiz amerikāņu astronauts Armstrongs spēra mazu soli cilvēcei — arī Tu ar šo ierakstu sper mazu soli Latvijai. Paldies Tev par to. Pati arī esmu taada,Es arī ilgu laiku domāju,ka man ir depresija, ka tas kautkad pāries un ka kautkad es kļūšu normala…. Bet Latvijas speciālisti diemzēl prot noteikt tikai diagnozi depresija vai vegetatīvā distonija. Man piedēvēja abus, katrs ārtsts deva savu diagnozi, cits vispār atļāvās pateikt, ka es meloju un man nekas nekaiš. Ilgu laiku mani nelika mierā doma, ka depresija īsti neatbilst man, jo tapat kā tev bija brīzi, kad biju smaidīga un aktīvi darbojos, un tad pēc mirkļa jau asaras, besis un domas par pašnāvību…. Esmu izlasiju ļoti daudz grāmatu angļu valodā un esot ārzemēs beidzot esmu sevi izpratusi un pieņemusi un ieguvusi apstiprinajumu savaam aizdomam par diagnozi. Prieks ka cilveki vairak saak runāt par sevi un nebaidās atzities, ka ir savādāki…. Sajūta, ka gribu nomirt ļoti ilgi bija mans sabiedrotais, bet ne tā, ka gribu izdarīt pašnāvību. Vienkārši gribējās vairs nedzīvot, lai nebūtu jāmokas pie katra sīkuma, kas dzīvè jādara, jo tā pienākas. Tai sajūtai, ka gribu nomirt, esmu tikusi pāri. Pat īsti nezinu kā. Laikam mainījās apstākļi dzīvē, bet tāpat nepazīstu to sajūtu, ka gribas dzīvot, ka patīk dzīvot un ka izbauda to, ka dzīvo. Bet man šķiet, ka tā dzīvo visi. Grūti iedomāties, ka kāds tiešām dzīvo ar prieku. Es vienkārši nespēju saprast, ka var būt tāda sajūta. Daru visādas lietas, jo šķiet, ka cilvēki no manis to sagaida. Un kaut kā ir ĺoti svarīgi, ko domā citi cilvēki. Grūti teikt, vai tās ir depresijas iezīmes. Man šķita, ka tas viss ir pilnìgi normāli. Pēc šī raksta sāku domāt, ka negribas zaudēt savu dzīvi vienkārši eksistējot. Bet manai depresijai bonusā nāca tāda kropļojoša sociālā trauksme, kuras dēļ grūti atstāt māju. Tā izpaužas tā, ka man liekas, ka visi mani tiesā un ienīst, bet kamēr es esmu pieklājīgs un sekls un totāli fake, tad es visiem virspusēji patikšu, bet ja es būtu pilnīgi atklāts, tad sabiedrība mani uzmestu uz sārta. Ir ļoti grūti sev atzīt, ka neesi garīgi vesels — tāda sajūta, ka esi mazāk vērtīgs, ka neesi pelnījis sapratni vai mīlestpaies par savām stulbajām problēmām pārējiem… bet es sapratu, ka lielākais šķērslis ir paša ego, kas visu laiku tev stāsta kāds milzīgs neveiksminieks tu esi. Es tikai ceru, ka uzplauks kāda pretdepresijas kustība — ļoti daudzi sēž skapī un cer pēc kādas palīdzības. Sveika, lūk, šajā linkā ir tālrunis uz kuru es zvanīju, reģistratūras, viņi tad norādīs, kur doties tālāk. Visticamāk, ka pie psihiatra, tad arī psihiatrs varētu konsultēt par to vai ir nepieciešama ārstēšana no narkotiku atkarības vai vienkārši depresijas — Un, kā mammai, tas, ko es iesaku — atbalstīt, nenosodīt un uztvert pilnīgi nopietni visu, ko dēls cenšas pateikt par savām sajūtām un emocijām, pat, ja liekas, ka skan nenopietni vai absurdi. Turēšu visus īkšķus, lai viss ir kārtībā! Lūdzu, kāds noteikti ar to ir saskāries.. Laikam arī es no tā baidos, ka joprojām klusēju, kaut gan raksts mani saraudināja, jo liekas, lasu par sevi… Es domāju, ka ļoti daudzi no tā baidās un tāpēc nekur neiet un cieš mokas paši no sevis. Tas ir kaut kāds ļoti vecs un saglabājies uzskats no Padomju laikiem. Līdz ar depresijas ārstēšanu, krietni mainīsies arī daudzi uzskati un vērtības un, iespējams, ka tas, kas satrauc šobrīd, ka varētu atspēlēties, nākotnē liksies pilnīgas pupu mizas! Kad vēlējos strādāt prokuratūrā, mans draugs, kurš zin par manu depresiju, par to, ka esmu ārstējis to valsts dienas stacionārā, un kurš prokuratūrā ieņem vadošu lomu, pateica, ka es varu necerēt iegūt tur darbu tieši dēļ šīs pagātnes. Lai vai kā, Alise, arī es vēlējos Tev pateikt lielu, lielu paldies par Tavu uzdrīkstēšanos uzrakstīt šo rakstu. Vēl vairāk, šis raksts priekš manis ir kļuvis par instrumentu, kuru izmantoju, lai atvērtu acis tiem, kas nesaprot. Es to pārsūtu, un dažkārt pat drukāju. Un vēl — ja man būtu kādi domubiedri, tad labprāt iesaistītos ar depresiju sirgstošo atbalsta biedrības dibināšanā, kuras mērķis būtu pierādīt, ka ar ķīmisko iejaukšanos nepietiek, ka visos gadījumos nepieciešama arī nopietna psihoterapija, un panākt šīs terapijas pieejamību Latvijas veselības sistēmā ja ne galīgi bez maksas, tad vismaz ar 90% valsts atbalstu. Esmu to izjutis uz savas ādas, un nevienam to nenovēlu. Tā kā arī šis varētu būt viens no apspriešanai izvirzītajiem tematiem, kas varētu kļūt par mērķi, kuru kopējiem spēkiem varētu mēģināt sasniegt. Tādēļ, ja kāds jūt aicinājumu iesaistīties šādas biedrības izveidošanā, aicinu atstāt komentārus šeit, bet Alisei lūgšu manu epastu viņa to redz nodot tai personai, kas to lūgs. Pilnīgi piekrītu par daudziem cilvēkiem, mani tai skaitā, ārpasaule nemaz nepateiks, ka mums ir depresija. Man visu atrisināja mistika, vēl jau nē, bet nu ar alternatīvas metodes palīdzību esmu ceļā uz veseļošanos. Es interesējos par ezotēriku un viņa mani palīdzēja atrast diagnozi. No sākuma pēc paziņas ieteikuma, kas man teica jūs visu laiku sēžat mājās, aizejiet vienreiz mēnesī uz šiem semināriem, varbūt jums palīdzēt un tie ir arī lēti — 10 eiro. Kad aizgāju sapratu, ka tas man ir vajadzīgs, vēlāk biju privāti pie šīs sievietes Un tad viņa man iedeva nosūtījumu pie sievietes, viņa strādā ar mani, dod stiprus vitamīnus, cenšas ar viņu palīdzību manī ierosināt šos procesus, kā viņa pati saka, mēs dosim trieciendevu, lai tavs organisms sāktu atkal pats spēt ražot šos laimes hormonus, ko vairs neražo un tu centies uzņemt ar ēdienu ēdu daudz trekna un salda, kas dod uz brīdi šo iluzoru laimes sajūtu — ne tikai alkoholisms ir depresijas grāvis, tāda ir arī rīšana, diemžēl šī rīšana mani ir novedusi pie tā, ka es pat sava liekā svara dēļ negribu no mājas iet ārā… tagad viņa balansē manu ēdienkarti un ķermenī notiekošos procesus, lai mans organisms sākt pats ražot šos hormonus.. Bet tas pirmais solis — pirmkārt atzīt sev, ka ar mani kaut kas nav kārtībā ir smags.. Ja depresiju neārstē, nevari cerēt pat izdzīvot. Tā kā — pat, ja būs kādi ierobežojumi, tas tomēr būs mazāks ierobežojumu daudzums nekā tie, ko uzliks neārstēta depresija. Nebūtu uzskaitīta, pieļauju, šodien manis nebūtu vairs vispār. Vajadzēja attiet no kompja uz pus stundiņu un izraudāties, tagad varu uzrakstīt ko vēlos piebilst, manas 5 kapeikas varbūt kādam var noderēt. Esmu pavadījusi ar depresiju 20 gadus, Laiku ko pieņemts saukt par labākajiem gadiem pavadīju ienīstot sevi un bojājot attiecības ar apkārtējiem, kas novedis pie tā, ka man nav ne draugu ne ģimenes. LŪDZU, LŪDZU NEDARIET TĀ!!!!! Neklausieties tajos kas jūs sauc par izlutinātiem sliņķiem un vārguļiem, viņi vienkārši nezin. Viņi nav ļauni, viņi vienkārši nezin un tas arī ir normāli. Grūtāk protams ir laukos, bet arī ģimenes ārsts ir tiesīgs izrakstīt antidepresantus, tiesa, ne visi to dara, jo nejūtas pietiekoši zinoši, bet profesionālis ieteiks kā rīkoties. Novēlu jums satikt saprotošu un zinošu ārstu, tādu kļust aizvien vairāk. Es par laimi vairāk kā 2 gadus dzeru zāles un varu teikt ka tas ir labākais kas ar mani ir noticis. Es neesmu kļuvusi par laimīgāko cilvēku pasaulē, bet tagad man ir spēks palīdzēt pašai sev. Kad es beidzot aizgāju pie psihiatra Liepājā, Jūrmalas ielā , man par iknedēļas nonsultācijām īsas, apm 15 min , jāmaksā nebija necik, pirmos apm 2 mēnešus zāles bija bez maksas, tagad pērku pati, bet noteiktām diagnozēm valsts 50% kompensē. Lieti gan noderētu kāds uzticams pavadonis, ko varētu būt maksimāli sarežğīti atrast, ņemot vērā nosaukto rīku legalitāti pēc pašreizējās likumdošanas. Skeptiķi dodas uz maps. Dažreiz pat tad,kad nekas par to neliecina. Kā aktrise,kurai pēkšņi tiek atvērts priekšskars drāmas izrādē. Iespējams saistīts ar bērnības traumu. Man jau arī sķiet,ka kaut kas nav labi. Bet mans antidepresants ir vieglās narkotikas. Es tik labi jūtos. Un tad atkal krītu. Tad nolemju pabūt skaidrā kādu laiku,jo alkohols darbojas savādāk un negribu,lai manās asinīs ir kāds draņķis. Daudziem apkārt ir diagnoze,ka esmu slinka,tikai retais zin,ka esmu vairāk kā pus gadu pavadījusi mājās,gultā,bez vēlēšanās kādu satikt vai kādam atbildēt. Tad Tu atkal centies izrāpties un tā uz riņķi. Varu vilkt paralēles ar savu dzīvi, kaut sākums depresijai ir cits, tomēr sajūtas izdzīvotas līdzīgas. Saprastas, tiek analizētas un cīņa tutpinās. Galvenais neaizmirsti, ka cīņa vēl nav galā, esi gatava tam, ka tas var atgriezties, bet tam jābūt gatavam. Es arī esmu vēlējies uzrakstīt par to kā cīnīties un izcīnīt uzvaru pār depresiju, vai pēc operāciju , tā saucamo realitātes punkta nobīdi. Ir tik daudz psiholoģisku nobīžu, kad liekās, ka vieta psihenē, bet tomēr ir izdevies visu pārvarēt. Cerams, ka arī es atvēršu skapi. Turies Alise Vairāk nekā pieci gadi, gandrīz seši.. Tā ir bijusi arī mana realitāte, arī es reiz atvēru logu un likās, ka lekšu. Un ir bijis, ka gandrīz zvanu ātrajiem, lai ved uz psiheni. Bet nē, man nepietika drosmes meklēt palīdzību. Tikai hroniski miega traucējumi, tā ir diagnoze manā kartiņā, ne vairāk. Cik tas viss tagad šķiet traki. Un labi, ka tagad tāds raksts internetā dzīvo un varbūt kādam reiz palīdzēs. Kā jau tas bieži ir, nezinam, kas notiek aizkulisēs. Lasīju un kopā ar citiem sajutu tik daudz līdzības ar sevi. Savas salīdzinoši īsās dzīves laikā esmu pārcietis depresiju, kaut ģimene to vienmēr nosauca tikai par nomāktību. Manējai gan bija konkrēts iemesls — vardarbība bērnībā — divas reizes nopietni arī apsvēru pašnāvību. Tagad, kad esmu vecāks, joprojām nereti jūtos nomākts, bet spēju funkcionēt bez medikamentu palīdzības — izkāpt no gultas, uztaisīt ēst, aiziet līdz darbam. Zinu, ka man ir arī smags raksturs, bet mīlestība no tuvinieku puses ļoti palīdz pārvarēt sevi — bieži sev riebjos par to, ko nodaru saviem mīļajiem, par to kāds esmu. Paldies par rakstu, tas vieno un ļauj noticēt. Tas ļoti palīdz apzināties, kas notiek un kas notiks tālāk, ja neko nedarīšu. Faktiski — mudina darīt, jo tālāk jau laikam vairs nav kur.. Lasot Tavu stāstu, jutos tā, ka, izņemot dažas atšķirības, to varētu būt rakstījusi es pati. Paldies arī par to, ka to radīji, varbūt kāda maza lavīna ar to būs iekustējusies. Un tik neizsakāmi vajadzīgs. Kādu laiku atpakaļ lasīju rakstu sieviešu žurnālā, kur viena no prominentām latviešu psihiatrēm stāsta par to, kas ir depresija. Šaubos, ka informācija sasniedza auditoriju. Šis raksts būtu daudz labāks kandidāts, jo tik dzīvi un patiesi aprakstīts, kas ir depresija. Ļoti līdzīgu stāstu dzirdēju no savas pacientas psihoterapijā. Es gandrīz apraudājos, kad viņa teica, ka tad, kad viņai ir slikti, viņa nākotni vienkārši neeksitē, viņa neplāno ko darīs nākošnedēļ, jo viņai ir sajūta, ka tad vairs vienkārši nebūs vairs dzīva. Ne tas, ka viņa plānotu atņemt sev dzīvību, bet tas, ka vienkārši ir sajūta, ka viņa kaut kādā pasīvā veidā vairs nebūs dzīva. Visas viņas domas un enerģija ir veltīta tam, lai izvilktu cauri dienai. Un kad iet gulēt, viņa nevar aizmigt. Kad aizmieg, sapņo agresijas pilnus sapņus. Gadiem ejot man radies priekštats, ka cilvēkiem vajadzētu ieklausīties vienam otrā vairāk, kad kāds saka, ka ir grūti. Un tā vietā, lai kaut ko atbildētu, palikt blakus, palikt klusiem un klausīties. Cik burvīgs piemērs rakstā minēts par draudzeni, kura esot bijusi līdzās gadiem un sēdējusi blakus visu nakti, kamēr tu raudāji. Paldies par šo rakstu! Saglabāšu un padalīšos ar līdzcilvēkiem. Lasot, acīm paliekot mitram, vēlme apskaut. Ka tik tā nav lielāka Dzīves ironija, ka caur sāpēm tā apliecina kāda cilvēciskumu, piederību pie Dzīvajiem un norāda uz savdabīgo radniecīgumu starp tiem. Vēl man ir tāda … jā, sasodīt … pozitīva doma, ka Dzīve liek mums ciest, tad, kad tā vēlās mūs padarīt labākus, garīgi norūdīt, audzēt mūs. Māca, kā kāds no komentētājiem ir trāpīgi atzīmējies. Depresija drīzāk ir pazīme,ka tevī mostas tava patiesā būtība. Tev jāatrod nodarbošanās ,kurā sakati jēgu. Meklēt to vari visas sava dzīves garumā mētājoties no vienas vietas uz otru,bet es varu piedāvā depresīvajiem īsceļu shortcut ceļā uz savu būtību. Viens variants -nāc draudzējies ar mani,parunāsim un iespejams noskaidrosim kas ir tavs aicinājums. Otrs -palasīt Anastasijas skanošos ciedrus-tur savu būtību atraduši lielākā daļa manu draugu. Lai izdodas ,lai vai kādu ceļu tu izvēlētos! Seko savai iekšējai balsij,tā kura runā klusi un neuzstājīgi. Dieviņš dod padomu,Matrikss māca un pavēl. Ir bijušas bezmiegu naktis, kad, asaras rīdama, mēmi skatos tukšumā, ir bijis par daudz miega, jo sapņu pasaule ir vienīgā, kas dod glābiņu no realitātes un sliktā garastāvokļa asajiem teikumiem, kurus vēršu pret visiem, kas man apkārt. Tie asie, naidīgie teikumi, tie ir tāda kā stikla aizsargsiena siena ap mani, uzšņācot — Liec mani mierā, man viss ir labi… Ir dienas, kad ir labi, kad smaids ir īsts, kad spēju sakārtot māju un sevi, bet kāda ēna čukst — jo labāk tev iet, jo dziļākā purvā tu iegrimsi… jo vairāk smaidīsi, jo vairāk raudāsi… Ak, tev tagad iet labi, notiek ap tevi labi, pagaidi tikai, tūlīt viss tiks sačakarēts, un viss sabruks, ko tu pie, visiem velniem, centies?!? Dzīve brīžiem pārvēršas par tikai tādu kā eksistēšanu ne dzīvošanu, ar nespēju, nevēlēšanos celties, ar bailēm iziet no mājas, ar darāmiem darbiem, kuri krājas, un uzliek velkamo nastu vēl smagāku, un, liekas, tu esi vienīgais cilvēks pasaulē tāds — savādāks, ar depresīvo ēnu, kura tevi neatstāj… Ja ne mans gādīgais vīrs, kurš pacieš mani, un piespiež paēst, kaut kafijas krūzi izdzert, es jau sen būtu sešas pēdas zem zemes… Šeit ir daudzi cilvēki, kas atpazīst depresiju, ir pārdzīvojuši kaut ko līdzīgu, izprot simptomus, konsultējošies ar ārstiem. Un tādēļ jums es vaicāju — vai jel kad kāds ārsts, speciālists vai vienkārši vieds cilvēks ir spējis norādīt kas varētu būt iespējamie depresijas iemesli? Manā prātā ir tā — ja nezin cēloni, kvalitatīvi ārstēt nav iespējams, var tik apārstēt. Vismaz visa iepriekšējā dzīves pieredze man to saka. Nomākt, samazināt simptomus var viskautkam. Bet kas ir rašanās iemesls? Alise, Tu izdariiji to,ko es taa arii nesanjeemos izdariit, uzrakstiit. Var teikt, ka preciizi arii mans variants. Es tikai zinaaju, ka taa ir depresija, nezinaaju, ko ar to dariit. Turpinu shad tad dariit muljkjiibas, turpinu lietot alko, kad galiigi nevaru savaakties, tad sadaru veel lielaakas muljkjiibas, turpinu straadaat, galvenais, ka vairs nedomaaju, ka pashnaaviiba vareetu buut kaa variants. Gruutaakais patreiz ir tas, ka nav speeka, uznaak taads nogurums, palieku kashkjiiga, ja neeju guleet varu tikai vegjeteet. Sliktaakais,ka esmu ne LV un shejienes speciaalisti LV depresijas slimniekus nav speejiigi aarsteet. Vinji dodas pie citiem konsulteeties un galarezultaataa pashiem nepiecieshama terapij. Domaaju,ka mana depresija saakaas,kad man bija 11, un shodien man ir 43. Taatad jautaajums, ko dariit un kaa iisti apieties ar depresiju, lai vinju izaarsteetu? Un vai tas vispaar iespeejams? Kur mekleet paliidziibu, pe kaa griezties? Mīļā Alise un citi draugi, esmu ļoti pateicīga, ka atklāti runājat par šo! Tagad tikai vēlos pateikt, ka gaisma eksistē. Un mēs vēl būsim laimīgi. Arī es zinu bedres sajūtu un tos bezlaika mirkļus, kad šķiet nekad, nekad vairs nebūs labi. Patiesībā tajos brīžos šķiet, ka nekad arī nebija labi. Smadzenes vienkārši sāk strādāt ļoti selektīvi un redz tikai tumsu. Taču pārsteidzošā kārtā pēc 7 mēnešu tumsas ik pa brīdim atkal ir sanācis noķert kādu gaismas, patiesa prieka un jēgas staru. Tādēļ sev un jums, mīļie, atgādinu, ka gaisma eksistē, un kādudien mēs atkal būsim veseli, DZĪVESpriecīgi un entuziasma pilni. Vēl — gribu padalīties, ka nesen piedzīvoju vienu skaistu brīvības un prieka mirkli, kad līdz sirdz dziļumiem izjutu, ka laime uz šīs zemes ir iespējama un ka nedrīkst padoties. Tas bija pēc tādas īpašas intensīvas elpošanas prakses bungu pavadībā, kas ilga aptuveni 45 min nežēlīgi grūti un bailīgi, jo bija sajūta, ka miršu. Šī prakse man ļāva pieslēgties kaut kādam dziļākam apziņas slānim, kur es notvēru dziļu gaiša miera sajūtu. Visu atlikušo dienas daļu es biju tik mierīga un priecīga vienlaikus, es pirmo reizi pēc ļoti ilga laika negribēju būt kaut kur citur. Viss bija labi tieši tā, kā bija. Gribējās tikai dziedāt, dejot un BŪT. Ik pa brīdim aizmirstās un atkal pārņem purva sajūta, bet es sev atgādinu, ka tā esības prieka sajūta ir iespējama, es to skaidri zinu, jo esmu to sajutusi. Un strādājot ar sevi, iepazīstot sevi mēs to noteikti, noteikti jutīsim arvien biežāk. Nu redz, beigās tik un tā daudz sarakstīju. Laikam tāpēc, ka iedvesmojos no jūsu drosmes un man arī gribās kādu iedvesmot. Nepadodieties, jo viss kādreiz pāries, arī depresija. Kaut kad atnāk atskārsme, ka iekšējā noskaņojuma iemesls var būt ne tikai ārējie apstākļi, bet vienkārši bioķīmiskie procesi — kaut kādu vielu trūkums, lai smadzenes un kas cits pilnvērtīgi darbotos. Zāles vispār jau palīdz, bet gadās, ka dikti spēcīgas blaknes un pat notrulina… Viens no tādiem dabiskajiem līdzekļiem, kas ir atradies ir linži kapsulas… bet ir dažādas smaguma pakāpes, tā kā katram jāatrod savs, kas palīdz. Kā tikt no purva ārā nezinu,kā beigt darīt pāri citiem… Labs raksts. Ja man vajadzētu kādam izskaidrot kā es jūtos, es iedotu linku uz šo rakstu, jo nav spēka izteikties. Antidepresanti man palīdzēja nedomāt un tas arī viss. Tā vietā lai truli blenztu griestos, blenzu seriālus. Bija tāda ilūzija pēc 1,5 gadiem antidepresantu dzeršanas, ka paliek labāk, un ārsts sāka samazināt devas. Tad nevarēju saņemties laikā aizbraukt pēc receptes un paliku bez zālēm, rezultātā mocījos ar ļoti smagām lomkām, kuras tiešām bija briesmīgas, un pilnībā pārgāja tikai pēc mēneša. Reāli baidos atkal mēğināt dzert tos ad, un nepamet arī sajūta, ka tam nav jēgas, kaut gan izmēğināti visādo brendi veidi un devas, tomēr nav dzīves jēgas sajūtas. Esmu sapratusi, ka no alkohola paliek tikai sliktāk, tāpēc jau 2 gadus vispār necik nelietoju, nesmēķēju, cenšos ievērot veselīgu uzturu. Kāds no jums ir mēğinājis pīpēt zāli, tas depresijai palīdz? Es esmu pret narkotikām, bet ad jau arī ir narkotikas, šobrīd sajūta, ka varbūt kaut kāda apreibināšanās ikdienā noderētu, bet kādā dabīgākā veidā, nevis antidepresanti. Bet nu negribas arī palikt tizlai, es gan nepazīstu nevienu, kas ikdienā pīpē zāli, un nezinu kādi tie cilvēki ir. Ja jums gribās raudāt, un raudat, novērtējiet to. Es jau kādus 3 gadus vairs nespēju raudāt, citreiz liekas, ka izraudāšanās varētu palīdzēt, bet nevaru izspiest nevienu asaru. Man viss ir tik ļoti vienalga tagad, ka varu pastāstīt par sevi. Man ir 3 gadīgs bērns, lielisks vīrs, viss ir ok. Domājām, ka mums būs vēl viens bērns, bet bija spontānais aborts. Grūtniecīnas 12 nedēļās man usg pateica, ka bērnam vairs nepukst sirds, es biju šokēta, bet mana seja bija kā no akmens, nekādu emociju. Slimnīcā palātā biju ar sievieti, kura izmēğinājusi visus iespējamos veidus kā tikt pie bērna un saprata, ka varēs tikai adoptēt. Un man ir jau viens bērns, par kuru depresijas dēļ nevaru normāli parūpēties un otrs tikko nomiris, bet es pat nevaru paraudāt, briesmīga sajūta. Stulbi, ka cilvēki izdara tādu spiedienu, saka apmēram, tak uztaisi bērnu, dzīve nokārtosies, bērns tā ir laime utt. Un kad labākā draudzene pasaka, ka kā var negribēt bērnus, tas nav īsti normāli… Un es sāku tiešām noticēt, ka bērns būs tas, kas visu mainīs, kaut kā naivi cerēt, ka bērns aizdzīs depresiju. Es arī nezināju, ka tā ir depresija,domāju visulaiku, ka esmu slinka, trūkst motivācijas utt. Daudziem var likties kā var aizmirst pabarot bērnu. Easy, kad pašai negribas ēst visu dienu, pat prātā neienāk, ka bērns raud, jo ēst grib. Bet es tikai dusmojos, ka visu laiku raud un nesaprotu kāpēc. Nu nav tas normāli, jau gada vecumā bērns vienkārši sāka ēst pats to, ko varēja aizsniegt. Un tad, kad sāku lietot antidepresantus un uz psihoterapiju iet tāpēc, ka man sākās halucinācijas, izrādās, ka pie smagas depresijas tā var būt tad tikai sāku saprast, ka bērns regulāri izsalcis, jo pašai atgriezās ēstgriba. Kopumā bērns man atņem enerğiju pilnībā. Pēc 6dienas un 7dienas esmu beigta, ja kopā jāpavada laiks. Visu laiku ir izvēle vai nu bērnam dot savu laiku, vai vīram ēst uztaisīt, jo abiem nav spēka. Citreiz nekam nav spēka no tiem 2 variantiem, nerunājot vēl par kaut kādām rūpēm par sevi kā mazgāšanos. Ir rīti, kad ir ideja, ka varētu sakārtot kādu istabas stūri, bet piekūstu jau atvelkot aizkaru un viss, reāli piekusu, vairs neko negribas un nevaru. Un jā, protams, ka es sev riebjos un domāju, kam tāda mamma vajadzīga, labāk tad jau lai nav vispār. It īpaši lietojot ad, meita pat sāka manā klātbūtnē prasīt, kur mamma, laikam savā prātā es biju pārāk tālu prom. Jā, es reāli nožēloju, ka dzemdēju bērnu, jo vienmēr esmu uzskatījusi, ka tiem alkoholiķiem un narkomāniem nedrīkst ļaut bērnus taisīt, nu kāpēc bojāt bērniem dzīvi. Un tagad pati jūtos piederoša tiem, kas par saviem bērniem nerūpējas. Tas tā īsumā par pēcdzemdību depresiju. Daudzas mātes saka, ka bērns ir labākais, kas viņu dzīvē noticis, tad es saku tieši pretēji, tas ir visdrausmīgākais pavērsiens ever. Jā, tas ir egoistiski, un depresija ir egoistiska slimība, kurā spēj domāt tikai par sevi. Bet es mazliet domāju par meitu un es gribu, lai viņai būtu labāka mamma, nevis tāda, kura nevar pat saulainā vasaras dienā ar viņu iziet ārā, jo nevar izkāpt no gultas. Kur māte izturējās ar tēvu, kā ar bērnu, kā ar zemāko. Parental favouritism — ir depresija, jo vecākiem arī, tie nespēja izturēt tos laikus, kad veidoja to atmosfēru. Es eju uz aktiermeistarības kursiem, sevis reabilitācijai. Bieži man versās cilvēki no baznīcām ar piedāvājumu — būt zem viņu patronāžas. Līdzīgi ir ar īllegitimate children, kuriem problēmas ar balsi. You shall not show favoritism. Worship human is abomination. Nojautu, ka esmu depresijā, vakar to apsiptrināju pie ārsta. Līdz šim cerēju, ka tikšu ārā tikai ar terapiju un gribasspēku, bet nespēju. Bioķīmija jau dara savu. Sapratu, ka tie trakie emociju kalniņi ir daļa no depresijas, bet ne šo — nedēļām ok un tad vēl smagāki kritieni atpakaļ. Ļoti ceru tikt atpakaļ tur, kur esmu bijusi — kur ir dzīvot un darīt griba, un dzīvesprieks. Vēlreiz paldies, ka esi tik drosmīga, tas iedvesmo! Uz pašreizējo brīdi internetā ir pieejama loti plasa literatūra par depresijas cēloņiem un ārstēšanas metodēm. Esmu draugos ar depresiju jau kopš bērnības un izmēģinājis dažādas metodes bet par cik tā arī neesmu ticis vaļā no šīs slimības, tad arī ticība visām šīm metodēm ir zudusi. Tāpēc mani visvairāk iedvesmo reālu cilvēku reāli stāsti par to kā viņi cīnās ar šo briesmoni un kā viņiem ir izdevies uzvarēt šo kauju. Alise, vai Jums ir kāda informācija par to vai šāda organizācija ir pieejama. Vēl vēlējos painteresēties vai kādam ir zināma kāda laba anonīmo depresijas slimnieku grupa kurā varētu piedalīties un gūt jaunu pieredzi un zināšanas. Tik ilgs laiks pagājis, kopš pirmo reizi lasīju šo rakstu, un tomēr — joprojām tās izjūtas lasot arī komentārus tas viss gandrīz ir par mani.. Maijā beidzot saņēmos patiesībā draugs pierunāja un pieteicos pie ārsta. Zvanīju uz Tvaika ielu paldies par publicēto infu un man lika zvanīt uz Veldres ielu, lai gan dzīvoju centrā.. Mēnesi bija jāgaida, un tā nu tieši pirms Jāņiem tiku pie speciālista.. Pa šo laiku ir nomainīti n-tie antidepresanti.. Ar pēdējām zālēm pat likās, ka beidzot parādījusies vēlme dzīvot, bet diemžēl līdz bedrei ilgi nebija jāgaida.. Ir bijuši 2 pašnāvības mēģinājumi senā jaunībā, nu jau man ir 50 un ļoti cenšos izturēt, bet.. Kā jau tika minēts kādā komentārā, tā nav tik ļoti vēlme tieši pēc pašnāvības, kā izslēgt šīs baisās sajūtas.. Kā zināms, depresīviķiem vissmagāk iet tieši svētku laikā, it sevišķi tiem, kam nav ģimenes, tāpēc atbalsta grupa būtu vnk nenovērtējama.. Ir jauki ka uzgaju so saraksti! Ar mani bija loti lidzigi ka Alisei mani uz Psihiatrisko slimnicu nosutija Gimenes arsts,jo bija sajuta ka tiesam viss zem kajam sabrucis.. Es to visu pat nevaru uzrakstit,ciesu no depresijas cik sevi atceros jau no bernibas,jo jau berniba gaja loti gruti un ar laiku kluva vel sliktak un sliktak…man nevienas zales nepalidzeja ari klinika neko ipasu nedeva tikai uz to bridi izgaju no taa sausmiga stavokla lauka,bet depresija neatkapjas. Man katra diena ir ka sausmigs murgs…Citreiz pat tik sausmigi,ka vienaldzigs klust viss pat darbs un viss parejais. Vēlējos pajautāt kā dzīvojot depresijā Jums norisinās attiecības ar tuvākajiem, t. Iekšēji ir kaut kāds tukšums…. Tieši tāpēc esmu zaudējusi daudz draugu, jo gan man, gan viņiem ir grūti ar mani. Arī veidot attiecības ir ļoti grūti, ar ģimeni, kas ir vecāki, vecvecāki, māsas, brāļi, ir mazliet vieglāk, jo tie jau nekur īsti nepazudīs, bet pašas attiecības ir liels pārbaudījums arī tur. Jo ir grūti sadzīvot ar citiem, kad nevar sadzīvot pats ar sevi nemaz. Manī iekšēji ir visu laiku trauksme, aizkaitinātība un vēlme palikt vienai, jo tad ir sajūta, ka būs labāk. Vai tiešām šīs sajūtas ir normālas, tas ir, vēlme būt prom pat no vīra…jūtu zudums? Es cenšos lai viss mums ir labi…domāt labas domas, bet jau pašā iesākumā uzreiz labās domas sāk pārņemt trauksme, un atgriežas sliktās….